Ne katrs ir tauta, ne katru tērpu var saukt par tautastērpu

Redzēju divus raidījumus “Uzvelc tautastērpu” un sapratu, ka nav ne vēlmes, ne patikas tērēt laiku, skatoties pārējos. Raidījuma veidotāji paši ir apmaldījušies, taču pārliecināti par kursa pareizību un ekspertu norādēs neieklausās, tāpēc tādi cilvēki nav tā labākā kompānija, skaidrību un zināšanas meklējot. Lai varētu par kaut ko runāt, domāt, sazināties, ir jābūt vienotai izpratnei par lietotajiem jēdzieniem, galu galā – gramatiku. Latviešu valodā ir atšķirība starp tautastērpu un tautas tērpu. Līdzīgi kā darba diena un darbdiena ir divas dažādas lietas. Etnogrāfiskais tautastērps ir tradicionālais tērps, kādu to valkāja 19. gadsimtā, precīzāk – līdz 19. gadsimta 70. gadiem, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās “tautu staigāšana” un izzuda konkrētam novadam, pagastam raksturīgais. Tādēļ tik rūpīgi jāizturas pret tautastērpu, jo otrreiz vairs tādas izolētas situācijas nebūs.

Tautastērpa daļas – rakstus, audumus, piegriezuma veidus utt. – var izmantot mūsdienu tērpa veidošanā, un tas ir tikai apsveicami. Taču tas noteikti nav saucams par tautastērpu. Un pat ne par tautas tērpu, t.i., apģērbu tautai. Ar tādu vārdu mūsdienās var apzīmēt vien džinsus un T-kreklus. Saucot par tautastērpu visu, ko vien raidījumā piedāvā, raidījuma veidotāji kļūst par “ekspertiem”, kuri sola izskaidrot visu par turbānu, aicina valkāt turbānu un visas raidījumā redzamās beretes, cilindrus un citas cepures spītīgi sauc par turbāniem. Loģiski, ka liela daļa zinošu cilvēku par tādu putrošanu ir sašutuši.

Apģērbu ar atsauci uz etnogrāfiju varētu saukt par tautisku tērpu – latvju raksti, krāsu salikumi apliecina konkrētu izpratni par gaumi, krāsu izjūtu un lietu kārtību. Meklējumi un idejas modernā vai skatuves apģērbā ietvert etnogrāfiskus elementus arvien bijuši. Tas ir apsveicami, kamēr vien kāds tos atpazīst/atzīst kā latviskus. Taču mūsdienās pasaulē visi vārti ir vaļā, tautas sajaukušās un arvien svarīgāka ir indivīda iespēja skaļi pateikt “a man patīk šitā!”. Gluži kā palos, kad viss mutuļo un daudz kas peld pa virsu. Bet pali pāriet, un viss nostājas savās vietās. Latviešiem bija laba gaume, svarīgas bija labas attiecības ar dabu, patika kārtīgi padarīts darbs. Cerams, tā arī paliks.

Par latvisku tikpat labi mūsdienās varētu saukt arī kvalitatīvu, vairāk vai mazāk pašdarinātu, ilgtspējīgu tērpu no dabiskām izejvielām. “Pašdarināts” ietver sevī arī jaunrades momentu. Latviskai jābūt dzīves izpratnei, tad nebūs ačgārnas vēlmes rotāties ar pārejošiem krāmiem.

Pagaidām vislabākais risinājums, kura popularitāte apliecina, ka tas ir tiešām veiksmīgs un, varētu teikt, “tautā aizgājis un pieņemts”, – adītās šalles, kur baltā un latvju sarkanā krāsa izspēlē tradicionālos Lielvārdes jostas vai citus ornamentus. Tā varētu būt latviešu atpazīstamības zīme modernā apģērba pasaulē, kur joprojām pēc adītajām jakām atpazīstam norvēģus, pēc kiltiem – skotus.

Publicēts:
laikrakstā"Kultūras Pulss"
2/2016

Pievienots: 2016-02-23 14:34:50