Ceļš uz tautastērpu

Meklējot veikalā vadmalu jakai vai knipelētu mežģīni aubei, pārdevēji jau avansā izrāda sapratni un atvainojas, ja nekas piemērots nav uz vietas – „Jums jau vajag tūlīt, uz Dziesmu svētkiem”. Nē, man vienkārši vajag. Tam nav nekāda sakara ar Dziesmu svētkiem.

Jo brunči ir noausti, viens krekls tiek šūts un otrs jau padomā. Tas aizrauj. Kad redzi, cik smuki sanāk un cik labi izskatās, gribās vēl kaut ko „pilnīgākai laimei”. Lai tas smukums tiek daudzināts. Ne tikai pašūt jaku aukstākam laikam, bet arī ņieburu vasarai – varbūt laiki tomēr mainās un Latvijas valstī būs vairāk iespēju padižoties tautastērpā. Pilnīgi saprotu Pindacīšas aptrakumu pie Joskes vezuma, kur viena lakatīne par otru košāka. Nav brīnums, ka viņai sanāca „tāda smuce par pāris kapeike”. Nevari mainīt tērpu, pamaini lakatu!

Godīgi sakot, man padomā ir arī vēl viens bruncis – ziniet, cik mazajam Lažas pagastam to variantu? Ne tikai tie populārākie ar zaļiem un lillā krustiskiem pārstaipiem. Skaita ziņā gandrīz sit pušu Pērkoni, kur nav nekāds brīnums, ka sīksvītrotie brunči daudz un dažādi saausti. Lažas pagastā, laikam jau no tuvējās Kuldīgas nošpikotas, smukas ir slepenās rūtis.

Gan audumu veikalu pārdevējas, gan meistares atzīst – cik daudzi šogad darina tautastērpus! Ne abstraktus, štancētus pēc vispārzināmiem paraugiem, bet meklē savam pagastam un sev raksturīgo. Pamazām briest kaut kas labs un latvisks, kas gan jau reiz spruks laukā ne tikai Dziesmu un deju svētkos. Piemēram, Grobiņas ģimnāzijas izlaidumā sirds un acis priecājās par Madaru Rucavas tērpā. Tā taču īstā goda tērpa reize!

Publicēts:
laikrakstā "Kursas Laiks"
2013. gada 1. jūlijā

Pievienots: 2013-12-11 11:34:04