Latviešu tradicionālais tautas tērps

Latviešu materiālās un garīgās kultūras fenomens - tradicionālais tautas tērps - ir ļoti plašas un dziļas informācijas nesējs ar lielu emocionālu slodzi un simbolisku nozīmi. Mūsdienās latviešiem tautas tērps - tas ir tautas kultūras kods un nacionālās identitātes simbols. Tā pamatā ir tautas kopīgā vēsture un dzīves pieredze, gadsimtu garumā izstrādātais apģērba stils, kas izpaužas tā formā un proporcijās, valkāšanas manierē, noteiktu materiālu pielietojumā, krāsu salikumā un rotājuma raksturā. Diemžēl plašā sabiedrības daļā nav skaidra izpratne, kas ir tradicionālais tautas tērps?

Materiālās kultūras pētnieki apģērbus iedala divās grupās: tautas un modes apģērbā. "Tautas apģērbu galvenās īpašības bija vietējam klimatam atbilstoši audumi un piegriezumi, kas netraucē kustēties un strādāt. Turklāt apģērbu sagāde risinājās pa atsevišķiem gabaliem, kā to noteica novalkāšanās kārtība. [..] Modes apģērbu grupā iekļaujamais apģērbs attīstījies relatīvi strauji, atbilstoši atsevišķu laikmetu prasībām un izpratnei. Apģērbu gabali darināti vienlaicīgi pa komplektiem - tērpiem, paredzēti konkrētam valkātājam saskaņā ar attiecīgā sabiedrības sociālā slāņa gaumi un iespējām."[1]

Latvijā par tautas apģērbu t.s., tradicionālo tautastērpu (saīsināti – tautastērps) sauc zemnieku apģērbu, kurš ir veidojies un attīstījies daudzu gadsimtu gaitā un pastāvējis līdz 19. gadsimta vidum, kad to nomainīja pilsētas modes apģērbs. Šī apģērba maiņa lielā mēra bija saistīta kapitālistisko attiecību veidošanos un mākslas stilu maiņu Eiropā (ampīra stilu nomaina bīdermeiers, romantisms, tiem seko impresionisms un jūgendstils), kas radikāli mainīja arī vienkāršās tautas ģērbšanās kārtību. Apģērbam attīstoties un pilnveidojoties, ar 19. gadsimta vidu Latvijas teritorijā ieviesās jauni materiāli, jaunas apģērba piegriezuma formas un rotāšanas paņēmieni, apritē ienāca jauni apģērba gabali.     

19. gadsimtā Latvijas laukos zemnieku apģērba sākotnējais dalījums bija mājas un godu jeb baznīcas apģērbā (baznīcas tērps bija ar daudz laikmetīgākām apģērba iezīmēm), vēlāk tika dalīts jaunajā un vecajā apģērbā (kādreiz jauno baznīcas tērpu novalkāja mājas gaitas ejot). Apģērba dalījums darba, svētdienas un ceremoniju tērpā parādās 20. gs. sākumā ar speciālo literatūru.

Mūsdienās tautastērps galvenokārt tiek vilkts nacionāli orientētos pasākumos, bet visplašāk - Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Problēma ir tā, ka materiāla nezināšanas dēļ, tiek kļūdaini komplektēti tautastērpi: tiek jaukti kultūras slāņi – tradicionālais tiek vilkts kopā ar modes apģērbu.

Lai novērstu minētās nepilnības un atjaunotu/papildinātu zināšanas par mūsu kultūras vērtībām, ir:

  • jāturpina apzināt etnogrāfisko materiālu Latvijas muzeju krātuvēs, jāiepazīst speciālajā literatūrā, jāizprot Eiropas kultūras ietekme uz kultūras procesiem Latvijas teritorijā;
  • Dziesmu un Deju svētku, u.c. vajadzībām jāveido konkrēta laika un novada tradīcijās balstītas apģērbu ansambļu rekonstrukcijas,  
  •  jāpilnveido vai jāmācās no jauna tradicionālo tautastērpu darināšanas paņēmieni un tehnikas.

Dr. hist./ Aija Jansone

 

[1] Alsupe A. Audumi Latgalē 20. gs.- R. 2008., V/A Tautas Mākslas Centrs., 96.-97. lpp.

 

Pievienots: 2013-10-14 12:08:05