Pie vilnas pārstrādātājiem Pācē

Pārcilājot senākos un mūsdienās darinātos adījumus un audumus, ir pamanāma atšķirība dažādu laiku pielietotos izejmateriālos. Izvēlētās dzijas kvalitāte, pavediena smalkums iespaido rokdarba galarezultātu. Nereti nākas saskarties ar grūtībām, aužot etnogrāfisko brunču audumu atdarinājumus un cenšoties izadīt zeķu vai cimdu rakstus. Mūsdienās iegādājamās dzijas, lai arī ražotas Latvijā, tomēr atšķiras no agrāk izmantotajām. Ieinteresējos par vilnas dziju ražotni tepat Kurzemē un devos pie vilnas apstrādātājiem uz Pāces vilnas fabriku Dundagas pagastā.

Dzija tomēr vajadzīga, aušana un adīšana joprojām prasa labus materiālus. Arī modes tendences šad un tad pārcilā tradicionālās sendienu nodarbes. Kur tad šodien mūsu zemītē pārstrādā pašu ganībās augušo aitu vilnu? Kas to krāso? Kā to visu dara tagad, kad vērpjamais ratiņš tiek demonstrēts vairs tikai muzeju krājumos?

Bērnībā dzirdētā vērpjamā ratiņa “murrāšana”, dziju kamoli un tītavu “skrējiens” ap savu asi – tas viss palēnām attālinās no šodienas ritma un apstrādes tehnoloģijām. Ziņas internetā norāda uz vietu Ziemeļkurzemē, kur vilnas pārstrādes tradīcijas kopš 19.gs. beigu gadiem koptas, saglabātas un attīstītas līdz mūsdienām. Viss notiek. Braucam lūkoties!

Vispirms līdz Ventspils “karaļvalstij”, tad cauri skaistiem un koptiem Dundagas pagasta mežiem ceļš aizved uz Pāci. Kārtība un laba saimnieka aprūpētas ražotnes telpas Pāces kādreizējās dzirnavās sagaida ar darba troksni. Te notiek viss – vilnas pārstrādes process no vilnas mazgāšanas līdz gatavai dzijai visās varavīksnes krāsās. Īsta vilnas fabrika!

Fabrikas saimnieks Dins Derkevics ir gana laipns un lietišķi skaidro – stāsta par pārstrādes vēsturi, pārmantoto ražotni, darba apjomu un dziju realizāciju. Pārsteidz fabrikas telpās izvietotās mašīnas, kas attiecīgā darba troksnī vienlaikus pārstrādā vilnas kalnus. Iespaidīgi! Pie vilnas vērpšanas iekārtas visas telpas garumā neviļus atceros vecmāmiņas omulīgo vērpjamo ratiņu ar vienu spoli… Te tiek savērpta dzija uzreiz vairāk kā 300 spolēs un to pieskata viena vērīga meistare! Viss notiek bez pārtraukuma un precīzi. Vērpjamais ratiņš var mierīgi dusēt muzejā. Arī pārējie pārstrādes posmi lēnību nepazīst – visu veic mašīnas. Tām ir sava vēsture, izcelsme, uzlabošanas pakāpe un nemitīgs uzraudzības režīms ar izkoptu meistarību.

Interesanti, ka vilnas sākotnējā pārstrādē netiek izmantota ķīmija – izpaliek karbonizācijas process, tātad dzija saglabā dabisko aitu vilnas lanolīnu, kas dzijas lietotājiem nav mazsvarīgi. Un vēl – Pāces vilnas pārstrādes fabrika izmanto tikai Latvijā audzēto aitu vilnu! Tā netiek jaukta, papildināta vai kā citādi „bagātināta”. Vienīgais „ķīmiskais pieskāriens” ir Šveicē gādātas krāsvielas, kas latviešu dzijai piešķir bagātīgu un košu krāsu paleti. Noliktava uzkrāj visdažādākos toņos krāsoto dziju, kuru naski iepērk vairāk kā piecpadsmit ārvalstis. Tā pieejama arī mums. Izņēmums te ir dabiski pelēkā dzija, kuru nekrāsotu ik pa laikam piegādā Gotlandes aitu audzētāji. Tāda tā arī ir galarezultātā – skaisti pelēka, brīva no ķīmiskas apstrādes un ļoti ekskluzīva.

Viss darba process ir apskatāms, izvēlētā dzija iegādājama. Atsaucība un tāda kā mājas attieksme jūtama ļaudīs, kas uzrauga trokšņaino procesu un dara to dienu dienā. Tas nav no tīrākajiem un vieglākajiem darbiem, un visapkārt notiekošais prasa veiklas iemaņas, pacietību un izturību. Un tas notiek tepat – pašu zemē Kurzemē.

Ar dzijām un iespaidiem apkrāvušies dodamies atpakaļ – uz savu vējaino Dienvidkurzemi. Redzēto un sastapto sirds siltumu nu atliek vien skaisti noadīt vai izaust. Lai turpina sildīt un priecēt.

Pievienots: 2015-02-17 12:26:08