Īsumā par linu krekliem

Lina krekls pieder pie senākajiem apģērba veidiem. Arheologi konstatējuši, ka tas Latvijā valkāts jau mūsu ēras 9. vai 10. gadsimtā.

Veļa mūsdienu izpratnē tolaik netika lietota – krekls tika valkāts uz kailas miesas. Karstā laikā strādāja vienā kreklā, apsienot to ar auklu vai šauru jostu. Ikdienas un darba kreklus nerotāja. Arī pats krekla audums bija raupjš, sākotnēji nebalināts lins. Virs krekla vilka brunčus, kas savās pirmatnējās konstrukcijās bija ļoti vienkārši un praktiski.

Apģērba kultūrai attīstoties, pakāpeniski mainījās un pilnveidojās arī linu krekls. Katra sieviete centās to darināt glītāku un savdabīgāku. Svētku reizēs valkāja smalkāk austus un rotātus kreklus, kas ar savu izšuvumu liecināja par krekla valkātājas darba tikumu.

Visā Latvijā linu kreklus darināja divdaļīgus. Tos dēvēja par divpantu, dujtāžu krekliem vai pusaiņiem. Tai krekla daļai, kuru sedza brunči un kuru, no augšējās daļas atdalītu, mazgāja salīdzinoši biežāk, izmantoja rupju pakulu audeklu. Pēc katras mazgāšanas to vienkārši piešuva atpakaļ pie krekla augšējās, no smalkāka lina darinātās daļas. Dažādos Latvijas novados piešūto krekla lejasdaļu, kas savā garumā sniedzās līdz pusstilbam, sauca atšķirīgi: piešuve, pudamente, pietriekums, piedure, pīrūte un vēl savādāk. Pagarinātā krekla lejasdaļa kalpoja arī kā apakšbrunči. Līgavas kreklus gan parasti šašuva viscaur no smalka linu audekla, un tie kalpoja kā goda krekli visu valkātājas mūžu.

Vēl 19. gadsimta vidū latviešu sievietes savus un pārējo ģimenes locekļu kreklus un citus apģērbus šuva ar rokām. Virsdrēbju šūšanu pamazām pārņēma skroderi, kuri braukāja pa zemnieku mājām un savu darbu tāpat veica ar rokām. 19. gadsimta. otrajā pusē izplatījās šujmašīnas, bet kreklus un brunčus vēl ilgi turpināja šūt kā senāk – ar pašu rokām.

Kurzemes novadu goda krekli tika bagātīgi rotāti. Smalkākos izšuvumus pasūtīja īpašām šūšanas meistarēm, kādas bija gan pagastos, gan tuvējās pilsētās un miestos. Turīgākām meitām rotātos kreklus pasūtīja par naudu, bet kalpu meitas iztika ar mazāk smalkiem pašu darinājumiem.

Laiks un apģērbu lietotāji darba drēbes nesaglabāja. Saudzētie un rūpīgi glabātie goda krekli „izdzīvojuši” līdz mūsdienām un kalpo kā latviešu senā apģērba tradīciju izziņas materiāls. 

Pievienots: 2014-03-18 11:58:55