Jānis Sudmalis - ilggadējs muzeja direktors

Jānis Sudmalis (1887 – 1984) – Liepājas muzeja un Liepājas kultūrvides veidotājs

Mūža gaita gadskaitļos

1887. gada 28. novembris – Jāņa un Grietas Sudmaļu ģimenē Aizputes apriņķa Elkuzemes „Būdās” piedzimts dēls Žanis (Jānis).

1897. – Sudmaļu ģimene pārceļas uz dzīvi Liepājā.

1900. – 1903. – apmeklē Liepājas Amatniecības biedrības vakara skolu.

1901. – 1904. - strādā par izsūtāmo zēnu veikalā un par palīgu pie daiļkrāsotāja.

1904. – 1907.  - jaunākais māceklis Meijera tipogrāfijā Liepājā.

1907. - 1908. – krāsotājs gadījuma darbos Liepājas apkārtnē.

1909. – Jaņa Rozentāla privātās studijas audzēknis Rīgā.

1909. – 1910. – zīmētājs dekoratīvās krāsošanas uzņēmumā un musturu zīmētājs manufaktūras veikalā Rīgā.

1911. – 1915. – Štiglica centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēknis Pēterpilī, studijas pēdējā semestrī nepabeidzot.

1915. – krāsotājs – noformētājs Pēterpilī, stājas laulībā ar Otīliju Kļaviņu.

1915. – 1916. – dažādu gadījuma darbu strādnieks, kancelejas darbinieks kara bēgļu apgādes organizācijā Rīgā un Cēsīs. Piedzimst dēli Imants un Videvuds.

1916. – 1917. – zīmēšanas skolotājs dažādās Rīgas skolās.

1918. – 5 mēnešu ieslodzījums vācu okupācijas varas izveidotā civilgūstekņu nometnē, bezdarbnieks, gadījuma darbu strādnieks.

1918. – 1919. – darbvedis Liepājas pilsētas valdes Izglītības nodaļā.

1919. – 1935. – zīmēšanas skolotājs Liepājas skolās.

1923. – 1958. – Liepājas muzeja veidotājs un vadītājs.

1926. – 1948. – Liepājas mākslas skolas ( 1926. – Liepājas mākslas amatniecības skola, 1932. - Liepājas lietišķās mākslas vidusskola, 1934. - Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskola, 1945. – Liepājas daiļamatniecības vidusskola)  līdzveidotājs un speciālo priekšmetu pasniedzējs.

1940. – 1941., 1945. – 1948. – Liepājas mākslas skolas direktors.

1947. – J. Sudmalim piešķir Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja goda nosaukumu.

1984. gada 21. maijs – J. Sudmaļa mūžs beidzas. Apglabāts Liepājas centrālkapsētā.

 

„Esmu kurzemnieks…”

Ar šiem vārdiem savu dzīves stāstu sācis lauku amatnieka Jāņa Sudmaļa un viņa sievas Grietas piektā atvase un ceturtais dēls Jānis (kristītā vārdā – Žanis) Sudmalis. Māksla, vēsture un pedagoģija – šie trīs pamatakmeņi balstīja Jāņa Sudmaļa dzīves celtni, bet no visiem talantiem  vislielākais viņam bija  - talants strādāt. Dziļais sakņojums Kurzemē palīdzēja izprast Dienvidkurzemes savdabību, izveidojot Liepājas muzeju par vietu, kur patvērumu ieguva aizgājušo paaudžu priekšmetiskā pasaule un garīgā satversme.

Jānis Sudmalis dzimis 1887. gada 28. novembrī Aizputes apriņķa Elkuzemes pagasta „Būdās”. Lauku vidē pavadījis pirmos desmit dzīves gadus, atmiņā ierakstīdams māti, stelles un krāsu prieku, kuru māte ieauda segās, dvieļos, visā, kas ģimenei nepieciešams. Tie bija pirmie pieskārieni krāsu pasaulei, kas turpmākajā dzīvē veidoja viņu par mākslinieku.

1897. gadā Sudmaļu ģimene pārcēlās uz Liepāju.

No Liepājas līdz Pēterpilij (1897 – 1915)

Zēnības un jaunības gadi Liepājā. Darbs un pirmās mācības. Darbs – izsūtāmais zēns veikalā, daiļkrāsotāja palīgs Liepājas G. Meijera tipogrāfijas māceklis. Mācības – Liepājas amatniecības biedrības vakarskolā. Labākās sekmes – zīmēšanā, rasēšanā un glītrakstīšanā. Tad ar žurnāla „Vērotājs” starpniecību jaunā Sudmaļa dzīvē ienāca latviešu glezniecības klasiķis Janis Rozentāls. 1909. gadā jauneklis kļuva par viņa mākslas studija audzēkni. Tikai vienu semestri, bet visu mūžu viņš sevi uzskatīja sevi par Rozentāla skolnieku.

1911. gadā J. Sudmalis dodas uz Pēterpili, kļūstot par barona Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkni un viens no „štiglicēniem” – latviešu jaunās paaudzes topošiem māksliniekiem, kuru izglītību guvuši šajā rūpnieciskā dizaina skolā.

Liepājā, 1918. – 1984.

1918. gada nogalē pēc deviņu gadu prombūtnes Jānis Sudmalis atgriezās Liepājā. Šoreiz uz visiem laikiem. Jaunā Latvijas valsts katram nacionāli un patriotiski domājošam inteliģentam liek meklēt savu vietu un veidu, kā to stiprināt saskaņā ar savām spējām un profesiju.

Jānis Sudmalis izvēlējās kultūru un izglītību.

Pirmie soļi

Etnogrāfisko materiālu vākšanu Liepājas novadā Jānis Sudmalis  sācis 1919. gadā „ar nolūku izpētīt šejienes tautas mākslu. Tanī laikā vienīgi Liepājas latviešu biedrība un vācu Senatnes pētīšanas biedrība bija uzsākušas krāt vēsturiskas senlietas, to skaitā etnogrāfisku priekšmetus, aprobežojoties ar dažiem vietējo novadu tautastērpiem. Plašākai sabiedrībai šie krājumi nebija pieejami. Biežie izbraukumi lauku sētās vainagojās ar diezgan ievērojamas etnogrāfisko priekšmetu kolekcijas iegūšanu, ko Sudmalis izmantoja tautas mākslas studijām. Tanī pašā gadā daļa no šīs kolekcijas  tika nodota Rīgas etnogrāfiskajam muzejam…”

1919. gada oktobrī Liepājas 4. pamatskolā, kura uz laiku atrodas Valsts Liepājas tehnikuma telpās, tiek izveidota izstāde „Iz latviešu senatnes”.  Tās iniciators un iekārtotājs – jaundibinātā Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrība, kuras pirmais priekšsēdētājs -  Jānis Sudmalis.

Nākamais pasākums jau savākto priekšmetu saglabāšanā un mērķtiecīgā izmantošanā bija Kurzemes muzeja biedrības izveidošana. 1922. gada 26. oktobrī  Valsts Liepājas tehnikumā, tai pašā ēkā, kur bija notikusi izstāde un glabājas viss J. Sudmaļa līdz šim savāktais, notiek šīs biedrības dibināšanas sapulce.

1922. gada 6. novembrī Kurzemes muzeja biedrības pilnsapulcē par topošā muzeja mantzini ievēlē Jāni Sudmali.

Liepājas muzejs, Jānis Sudmalis – mantzinis, pārzinis, direktors…

1924. gada 30. novembrī oficiāli tiek atklāts Liepājas muzejs. Bijušās 8. latviešu pamatskolas ēkā zem viena jumta, vienojoties par telpu sadali, atrodas četru biedrību krājumi: Kurzemes muzeja biedrības, vācu Liepājas senatnes pētīšanas biedrības, Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrības un Skolotāju arodbiedrības. Jau iepriekš, piedaloties visu šo biedrību pārstāvjiem, izlēma jautājumu par Pilsētas muzejā ietilpstošo organizāciju kopdarbību: muzeja darbu galvenokārt saimnieciskos jautājumus, vadīs kolēģija, kurās katru biedrību pārstāvēs viena persona ar balss tiesībām. Saimnieciskie izdevumi sadalās starp  biedrībām proporcionāli. Iekšējo darbu veicot, katra no biedrībām bija suverēna.

   Tātad Liepājas muzejs sākotnēji veidoja vienā ēkā ievietoti četru biedrību krājumi. Līdz ar to, izvērtējot Jāņa Sudmaļa darbību, jādefinē jēdziens „Jāņa Sudmaļa vākumi”, saistot to ar konkrētas biedrības krājuma veidošanos ilgākā laika periodā. Šī biedrība bija Kurzemes muzeja biedrība, kura pastāvēja no 1922. gada līdz 1940. gadam.

   Jānis Sudmalis biedrības krājumus veidoja atbilstoši tās uzdevumiem – Dienvidkurzemes vēstures un etnogrāfijas mantojuma vākšana un saglabāšana kā vērtību ar muzejisku nozīmi, pagātnes liecinieci un pagātnes paudēju.

1935. gadā Liepājas pašvaldība muzejam iegādājas savrupnamu Kūrmājas prospektā 16. Tā ir arī Jāņa Sudmaļa turpmākā darba un dzīves vieta.

1939. gadā muzeju pārņem Liepājas pilsētas pašvaldība, Jānis Sudmalis kļūst par tā direktoru.

Jānis Sudmalis un Liepājas mākslas skola

1926. gadā Liepājā atver mākslas amatniecības skolu. Par tās direktoru kļūst mākslinieks Hermanis Aplociņš.

„Ar gandarījumu priekš Liepājas, kā arī vispār Latvijas apsveicams šis solis. Tā būs pirmā vienīgā arodskola šai nozarē”,- ar sajūsmu raksta vietējā prese.

Jānis Sudmalis skolā strādāja no 1926. līdz 1948. gadam, izņemot 2. pasaules kara gadus.

Jānis Sudmalis un dzintars

1950. - to gadu sākumā Liepājas muzejā rosīgi sāk darboties rokdarbnieces.

   J. Sudmalis atceras: „Adīja ne vien cimdus, bet arī lielākus apģērba gabalus, kuriem vajadzēja arī pogas. Un tā nācām uz domām, ka tās varētu pagatavot no dzintara. Mākslas skolā jau sākām dzintaru saistīt ar koka un ādas izstrādājumiem. Primitīvākos paņēmienus apstrādāšanai zināju, un tā arī sākām ar podziņām un turpinājām ar saktiņām un kniepķeniem”.

1953. gadā izveidojas Liepājas muzeja dzintarapstrādes pulciņš. J. Sudmalis apkopojis un apguvis visus pieejamos materiālus par dzintarapstrādes vēsturi un tehnoloģiju, ievirzīja pulciņa darbu pilnvērtīgā gultnē. Par paraugu izmantojot muzeja krājuma materiālus, tiek studēti tautas mākslas paraugi, veidojot to formu stilizācijas. Pakāpeniski rodas patstāvīgi jaunrades darbi, jaunas rotas. Seko vērā ņemama izstāžu darbība. Sākumā Liepājā, tad Jelgavā, Kuldīgā, Jēkabpilī, vēlāk arī ārpus Latvijas – Maskavā un Tbilisi. 1974. gadā, kad tautas lietišķās mākslas studija „Dzintars” (studijas statuss tika iegūts 1965. gadā) saņem Nopelniem bagātā kolektīva nosaukumu J. Sudmalis pārliecinoši var teikt: „Tas ir manas iesētās sēklas rezultāts”.

Jāņa Sudmaļa raksti:

1923. gads   „Latvju raksti. Ornamenti”.

1961. gads   „Cimdu raksti”.

1964. gads  „Rucavas kreklu raksti”.

Mūža noslēgums

„…man mūžā bijuši daudzi smagi pārdzīvojumi, gan tuvus cilvēkus zaudējot, gan ļaunu cilvēku rīcības dēļ.

Bet esmu spējis noturēties, apzinoties, ka visu savu mūžu esmu godīgi strādājis tautas labā, ka patiesībai jābūt uzvarošai”.

Jānis Sudmalis