Liepājas novada senvēsture

Ekspozīcija „Liepājas novada senvēsture”, kurā atspoguļots laiks no akmens laikmeta (8500. – 1500. p.m.ē.) līdz vēlajam dzelzs laikmetam (800. – 1200.). Atsevišķi eksponāti attiecas arī uz vēlāku laika posmu – līdz pat 17. gadsimtam. Ekspozīcija sniedz vispārēju priekšstatu par senvētures laikmetiem, ļauj iepazīt nozīmīgākos Liepājas novada arheoloģiskos pieminekļus un to izpētes vēsturi, apskatīt gan laikmetus raksturojošu tipisku arheoloģisko materiālu, gan unikālas senlietas.

Akmens laikmets (8500. – 1500. p.m.ē.)
Pats senākais posms cilvēces senvēsturē. Latvijā akmens laikmets pastāvēja apmēram septiņus tūkstošus gadu. Par Liepājas novada apdzīvotību akmens laikmetā ir maz datu. Mezolīta perioda dzīvesvietas pēdas atklātas Pāvilostas baznīckalnā, bet senlietas atrastas Medzes Ploču purvā. Neolīta perioda krama, dzintara un kaula senlietas, kas atrastas Rucavas Nidas zvejniekciemā, Bernātu jūrmalā un Liepājas jūrmalā, liecina par šīs piekrastes seno apdzīvotību akmens laikmeta jaunākajā periodā. Unikāls ir 1988. gadā Grobiņas Atkalnu I senkapos arheologa Valērija Petrenko atklātais pagaidām senākais apbedījums Kurzemē ( 2./1. g.t. p.m.ē.) (5.vitrīna)

Bronzas laikmets (1500. – 500. p.m.ē.)
Akmens, koka un kaula priekšmetu pasaulē ienāca pirmie metāla ieroči, darbarīki un rotaslietas. Latvijā senākais bronzas laikmeta bronzas priekšmets ir Bārtas pagastā atrastais bronzas šķēps (1500.- 1300.g. p.m.ē.). Latvijas dienvidrietumu daļā bronza bija vairāk izplatīta nekā pārējā tās teritorijā. 

Senākais dzelzs laikmets (500. g. p.m.ē. – 0.)
Parādījās pirmie dzelzs izstrādājumi. Pirmie pieci gadu simti dzelzs izlietošanā bija sagatavošanās laiks, kad iemācījās apstrādāt dzelzi. Jaunā saimniecības sistēma – lopkopība un zemkopība kompleksā ar medībām un zveju, noteica stabilu vietsēdību.

Agrais dzelzs laikmets (0. – 400. g.)
Tika apgūta prasme iegūt dzelzi no vietējās purva rūdas, un dzelzs kļuva par materiālu kā darbarīku, tā arī ieroču darināšanā. Dzelzs daudz plašāka izmantošana veicināja darbarīku specializāciju. Tas cēla darba ražīgumu un stimulēja lopkopības un zemkopības attīstību. Šāda saimniecība veicināja maiņas tirdzniecības attīstību. Unikāla šī laikmeta liecība ir kaklarota no Virgas Kalna Zīvertu kapulauka (4. gs.). Tā ir sava laika amatnieka meistardarbs. Ļoti reta parādība ir rotas vidējā ažūra trīsstūrī redzamais sižetiskais motīvs: āzis (vai kaza) un vilks, bet virs abiem dzīvniekiem – saule. Tēlojumam ir simbolisks saturs. Tā analoģijas atrodamas latviešu folklorā, kur kaza un vilks ir tradicionāli pretmeti ziemas saulgriežu rituālos. (3. vitrīna)

Vidējais dzelzs laikmets (400. – 800. g.)
Šis laikmets vēsturē pazīstams arī ar nosaukumu „Tautu staigāšanas laikmets”. 7. gadsimta dienvidrietumu Kurzemē ieradās lielas aizjūras iedzīvotāju grupas. Šis laiks kļuva par lūzuma periodu reģiona vēsturē. Ālandes upes krastos notika straujas demogrāfiskas izmaiņas, kuru rezultātā izveidojās jauna kultūrvēsturiska situācija. Ienācēji bija gotlandieši no Gotlandes salas un sveji no Melanēra ezera apkārtnes Viduszviedrijā. Ieceļotāju kustībai bija galvenokārt agrārs raksturs, un viņi iekļāvās šeit dzīvojošo kuršu dzīvesveida un tradīciju struktūrā. 9. gadsimtā Grobiņas apmetņu un kapulauku kompleksu uztvēra jau kā pilsētu un tā iekļāvās kopējā Baltijas komunikāciju tīklā.  Unikāls šī laikmeta atradums ir skandināvu apbedījuma stēla (7. gs.). Tas ir pagaidām vienīgais šāds atradums Austrumbaltijā, atrasts 1987. gadā Krievijas ZA Arheoloģijas institūta Pēterburgas filiāles Kurzemes ekspedīcijas izrakumos, kurus vadīja arheologs V. Petrenko. Kapakmens saistāms ar skandināvu kultūras tradīcijām un pieskaitāms pie t.s. piemiņas akmeņiem jeb akmeņiem ar attēliem. Tuvākās analoģijas stēlai atrodamas Gotlandē.

Vēlais dzelzs laikmets (800. – 1200. g.)
Šajā laikmetā notiek daudz straujāka un daudzpusīgāka iekšējo ekonomisko, sabiedrisko un politisko procesu attīstība. Šajā laikā starptautisko tirdzniecisko sakaru un karagājienu rezultātā kaimiņu tautu stāstītajos un rakstītajos vēstures avotos parādījās pirmās ziņas par tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojošajām tautībām – vispirms kuršiem un lībiešiem. Pētnieki lēš, ka iedzīvotāju skaits šajā laikmetā palielinājies pieckārt. Par to liecina arī šī laika kapulauku skaits.
Gramzdas Upīšu senkapi ir vieni no retajiem Kurzemē, kuros vēl 9. – 10. gadsimtā mirušie apbedīti skeletkapos. Arheoloģiskie izrakumi Upīšu senkapos veikti 1991. gadā arheologa Jāņa Asara vadībā, dodot iespēju papildināt Liepājas muzeja krājumus ar apjomīgu senlietu klāstu.
Krotes Brūveru upuravots (10. – 12. gs.) ir vienīgais zinātniski pētītais šāda veida arheoloģijas piemineklis Latvijā. Pētera Stepiņa vadītajos izrakumos 1963. gadā iegūti 20 bronzas priekšmeti un dzīvnieku kauli. Atradumu specifiskais raksturs – tikai rotas, kas vairumā ir sieviešu rotas – liek secināt, ka tās avotā ziedotas ar noteiktu maģisku un rituālu jēgu.
Vēlais dzelzs laikmets ir arī latviešu un igauņu tautu patstāvīgās vēsturiskās attīstības beigu posms, pēc kura tās nonāca citu tautu politiskajā, ekonomiskajā un ideoloģiskajā pakļautībā. Šim lūzuma laikam piederīgs ir Durbes Dīru kapulauks (12. – 13. gs.), kas ir Durbes kaujas (1260. gads) norises vietai tuvākākais tā laika apbedījums. 1960. – 1961. gados Pētera Stepiņa vadītajos arheoloģiskajos izrakumos, konstatēts, ka mirušie tur apglabāti no 5. līdz 13. gadsimtam. Izrakumos atrastie karavīru kapi un lielais ieroču daudzums liek domāt, ka te apbedīti Durbes kaujā kritušie kuršu karavīri. Unikāls atradums ir savrupajā kuršu vīrieša kapā konstatētā bruņu cepure (13. gs.). Tā senatnē bija dārgs priekšmets, un to varēja iegādāties tikai visturīgākie ļaudis. Iespējams, ka tādēļ bruņu cepure ne vienmēr mirušajam likta kapā. 

Sagatavojusi
Uļa Gintnere
Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Pievienots: 2013-10-03 11:47:46