No muzeja vēstures

Pirmie centieni izveidot Liepājā muzeju saistās ar 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Par to liecina rakstnieces un ceļotājas Minnas Freimanes (1853-?), kura aktīvi darbojās 1882. gadā nodibinātajā Liepājas latviešu labdarības biedrībā, pirmajā latviešu biedrībā Liepājā, rindas kādā vēstule: „Uz manu lūgumu arī mūsu Liep. Biedrībā dibināta muzeja…” Diemžēl sīkāku ziņu par šo muzeju nav.

Nākamie muzeja veidošanas soļi saistās ar 20. gadsimta sākumu. Liels ir skolotāja un vēsturnieka Aleksandra Vēgnera (1863-1926) devums pilsētas muzeja izveidē. Ar savu autoritāti un spēju pārliecināt viņš panāk, ka muzeja kolekcijas glabāšanai tiek iedalītas telpas meiteņu ģimnāzijā Zivju ielā 7. Pilsētas valde 1910. gada budžetā muzejam atvēl 300 rubļu, jo atzīst, ka „muzejā savākti neparasti un vēsturiski priekšmeti un redzams, ka tā veidošana sekmīgi virzīsies uz priekšu”.

1910. gada 11. martā laikrakstā „Libauscher Zeitung” tiek publicēts Vēgnera uzsaukums ar aicinājumu ziedot senlietas muzejam „pilsētas vēstures labā”. Pirms tam viņš kopā ar kundzi jau apstaigājis tuvējo lauku apkārtni un par saviem līdzekļiem ieguvis muzejam tautastērpus. Tas ir sākums Dienvidkurzemes tautastērpu kolekcijai. Kad 1911. gadā vācu pilsonība nodibina Liepājas Senatnes biedrību, Aleksandrs Vēgners kļūst par tās pirmo priekšsēdētāju. Ilgu laiku viņš uz saviem pleciem nes tās pamatdarbu – rosina ziedot muzejam pilsētas un apkārtnes vēstures liecības. Ar laikrakstu starpniecību A. Vēgners regulāri informē liepājniekus par muzeja jaunieguvumiem.

1912. gada 9. aprīlī atļauju dibināt Liepājas latviešu biedrības muzeju saņem biedrības biedrs Krišs Mentelis (1844-1926).

Būtiskākie notikumi, kas saistīti ar muzeja izveidi Liepājā, risinās līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu. 1922. gada 26. oktobrī notiek Kurzemes muzeja biedrības sapulce. Biedrības uzdevums: „/../nodibināt Liepājā muzeju, publikai un studijām pieietamu/../” Par topošā muzeja mantzini ievēl skolotāju un mākslinieku Jāni Sudmali (1887-1984). Pagaidu mājvietu muzejs atrod Valsts tehnikuma telpās Vilhelmīnes (tagad K. Valdemāra) ielā 4.

1924. gada septembrī Pilsētas valde atvēl muzeja iekārtošanai bijušo 8. pamatskolas ēku Alejas (tagad Čakstes) laukumā. Taču ar vienu nosacījumu: Kurzemes muzeja biedrībai jāpacenšas apvienot šeit visus tos krājumus, kurus savākušas dažādās pilsētas biedrības: „/../pilsētas valde atrod par vēlamu, ka /../ biedrības vēsturisko lietu kopošanā apvienojas, resp., ievieto savus muzejus zem viena jumta, jo pretējā gadījumā, ja biedrības darbotos atsevišķi, viņu mērķiem nebūtu vispārējas nozīmes.”

   To izdodas paveikt, un muzeja atvēršanas dienā, 1924. gada 30. novembrī, zem viena jumta atrodas Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības, Liepājas Senatnes biedrības, skolotāju arodbiedrības un, protams, Kurzemes muzeja biedrības krājumi. Laikam ritot, izrādās, ka stabilākā no četrām muzejā mītošajām biedrībām ir Kurzemes muzeja biedrība. Uz Jāņa Sudmaļa pleciem gulstas lielākā un smagākā rūpju nasta. Mainoties amata nosaukumiem – mantzinis, vadītājs, pārzinis, direktors – viņš Liepājas muzeju vada līdz 1958. gadam.

1935. gadā pilsētas valde muzeja vajadzībām iegādājas ēku Kūrmājas prospektā 16.

1937. gada 9. maijā pēc paveiktajiem remontdarbiem Liepājas muzejs svinīgi tiek atklāts apmeklētājiem.

1939. gadā muzejs no Kurzemes muzeja biedrības aprūpes pāriet pilsētas pašvaldības pārziņā.