„LIEPAVAS” JAUNĀKIE DARINĀJUMI IZSTĀDĒ - "ARĪ TU TĀ VARI!"
No 14. septembra līdz 30. septembrim Liepājas muzejā Kūrmājas prospektā 16 notiek Tautas lietišķās mākslas studijas „Liepava” izstāde „Arī tu tā vari!”. Izstādē eksponēti 15 liepaviešu 150 darbi.
Izstādes mērķis ir kārtējo reizi vērst uzmanību uz tautas mākslas izteiksmes bagātību un tās spēju būt aktuālai visos laikos. Tomēr galvenais, ko šoreiz vēlas pateikt liepavietes - ka šodien, kad tik ļoti izjūtam vientulības un dvēseles harmonijas deficītu - to lieliski var kompensēt, nodarbojoties ar savas tautas gara mantu izzināšanu un pašapliecināšanos.
Tas nozīmē, ka katrs no mums ir spējīgs radīt skaistas lietas, ja tikai to vēlas. Tādēļ liepavietes aicina interesentus aplūkot savus jaunākos darinājumus – segas, lakatus, dažāds lina izstrādājumus, etnogrāfiskas kopijas un protams savus izcilos rokdarbus, kuri lielākoties rotāti ar ieadītām pērlēm.
Tautas lietišķās mākslas kolektīvu „Liepavu” 1953. gadā izveidoja Liepājas muzeja un Liepājas mākslas skolas pamatlicējs Jānis Sudmalis, kaut gan pirmie mūspuses tautas mākslas entuziasti, „Liepavas” izveidotāji savu darbību uzsāka jau 1951.gadā.
1953. gadā gadā tika sarīkotas pirmās darinājumu izstādes. Šobrīd tas ir vecākais tautas lietišķās mākslas kolektīvs Latvijā, kā arī kolektīvs, ar kura darbību mūspusē aizsākās nozīmīga tautas mākslas tradīciju izzināšana un turpināšana, jaunu kolektīvu – „Dzintars”, „Kursa” u.c. dzimšana.
Jānis Sudmalis bija mākslinieks, lietišķās mākslas speciālists un pedagogs, viņš arī – pirmais Liepājas muzeja un, tolaik, tautas mākslas entuziastu kopas „Liepava”vadītājs. Vēlāk tautas studiju „Liepava” vadīja tautas daiļamata meistari- Emīlija Jaunzeme, Zigrīda Roderte, Anna Beķere, bet no 1981. gada līdz šai dienai tekstilmāksliniece Smaida Rubeze.
Šobrīd kolektīvā darbojas 33 dalībnieki, kuri, lielākoties, strādā tekstila ( rokdarbi, aušana) un ādas apstrādes nozarēs.
Pirmsākumā kolektīvā vienkopus darbojās audēji, rokdarbnieki, rotkaļi un dzintara apstrādātāji. Laikam ritot nodarbošanās ar tautas mākslas tradīciju izzināšanu un kopšanu kļuva arvien populārāka, kolektīvā iesaistījās daudz jaunu interesentu- padomju gados daudziem latviešiem tas bija vienīgais principiāls pašapliecināšanās veids.
Nodarbību telpas kļuva par šauru, bet vadītāji netika ar visu galā. Tādēļ drīz vien kolektīvs piedzīvoja pirmo reorganizāciju un vadītāju maiņu - tika nolemts dzintara apstrādātājus un rotkaļus nodalīt no tekstilnieku grupas, nozīmējot šai amatnieku grupai citu vadītāju un savas nodarbību telpas – tā izveidojās tautas kolektīvs „Dzintars”.
Tomēr šī reorganizācija nespēja atrisināt visas daudzo tautas mākslas entuziastu kaislības un vēlmes. Pāris audējas un rokdarbnieces aizgāja no „Liepavas”, lai izveidotu jaunu kolektīvu– piedzima tautas studija „Kursa”, kas veiksmīgi attīstīja tautas mākslas nozari mūspusē.
Bet Liepavieši - rokdarbnieki, audēji un kokamatnieki sparīgi gatavojās jauniem uzdevumiem- sākās veselīgs sacensību gars starp kolektīviem, vajadzēja nopelnīt Tautas kolektīva nosaukumu, vēlāk- Nopelniem bagātā kolektīva nosaukumu. Paplašinājās Tautas daiļamata meistaru loks, sekoja neskaitāmas izstādes gan tepat Liepājas novadā, gan Rīgā un Maskavā, kā arī daudzās ārvalstīs.
Kolektīvs piedzīvoja strauju izaugsmi līdz pienāca 1991. gads – Latvijai tik nozīmīgs laiks, kas diemžēl nekļuva par īpaši labvēlīgu latviskās identitātes saglabāšanas procesam.
Šodien, nodarbošanos ar savas identitātes apzināšanu un saglabāšanu daudzi uzskata par lielu greznību, citi- par nekam nederīgu niekošanos, bet vēl citi- par savu dzīvesveidu un tie ir šodienas Liepavieši.
Liepājas muzejs